Viltība mirdz acu spraugās

Skolotāj, tu zini gan,

Taču kamdēļ prasi man?

Man bij grūta vakardiena

Tādēļ doma man ir viena

Varbūt stundu ātrāk beigsim

Un uz kafejnīcu steigsim?!

Te nu svinēsim šo dienu

Un pa abiem ņemsim vienu

Kaut ko saldu, varbūt sūru

Un aiziet pa prieka jūru!

Visdaris Lauva

sveic savus mīļos skolotājus

tas ir izjaukts baroklis….ja kāds saka ka nedrīkst jaukt…pff..muļķības nekas drausmīgs tur nav..

sīkais mēģina izpalīdzēt…iedevu lai tīra visu…

procesā..

sīkais mēģināja ieskaidrot ka tīra reizi mēnesī savu kompi…

pc darbojas…..

pārvietojām uz istabu…jo sāka līt..smagi līt…anyway..viss saslēgts..vis darbojas…

pat mikrene netika sveikā cauri….

***

Sēdēju es savā skabūzī, grauzu vecos sausiņus un uzdzēru aukstu tēju, domāju, ko darīt, ar to veco lādi, kuru biju izracis tai kurzemes pludmalē pie karostas. Jā, tā tik bija dieniņa, todien laikam es savu laimes lāci pazaudēju. Lab, nolēmu ka nevajag gausties par to laimes lāci, attaisīju lādi un sāku cilāt vecos pergamentus. Nezināju ar ko lai sāk, visi tīstokļi izskatijās vienādi. Paņēmu pēc izskata visvecāko buļļādu, noliku uzmanīgi uz galda un tinu vaļā. Atlika tik nobrīnīties, ka tas tīstoklis nesadalījās pa gabaliem. Tā nu attinis to pergamentu vaļā, sapratu, ka šis būs liels loms, jo tajā bija uzzīmēts kaut kas līdzīgs pingvīnam, un teksts ar bij nepajokam garš. Sēdēju pie galda visu nakti mēģinādams kaut ko izdibināt no tā raksta. Trešās dienas vakarā es jau biju pārtulkojis gandrīz visu tekstu, un galvenais, ko uzzināju, bija, ka teksta kodētais nosaukums ir, “Lapzeme”.

Lapzeme

“Ir tā kunga … gads. Kurši pamatīgi nocietinājā izlūkcentrā, kuru dēvēja par “Elles izlietni” jeb, kā to tagad vietējie viņu sauc, par Helsinki, uzbūvējot vēl dažus apgrabus, atklāja slepeno vadoņu mācību centru, kuru beidzot karavadonis ieguva izcilas kaujas prasmes un taktiķa dotības, kā arī selta ragus, kā gudrības un pārākuma simbolu pār parastajiem līderiem. Vislielākais pārbaudījums, kas bija jāveic, lai pabeigtu kuršu Elles izlietni, bij jānomedī trīs baltie lāči, izmantojot tikai to, ko varēja atrast sniegotajos laukos. Parasti visi to veica gods godam, bet esot bijis gadījums, kad vien, nevisai gudrs saksis, mēģinājia kuršiem iesmērēt beigtus vilkus, ko bija atradis ceļmalā guļot, sakot viņiem (kuršu vecajiem) šādus vārdus:”Kas, es vainīgs, ka tie lāči tādi mazi un līdzīgi vilkiem pagadījušies!?”. Pēc  brītiņa bij dzirdams, gan tuvu, gan tālu, kā šis saksis izlido no Helsinku nometnes bez ragiem un piezemējās vietējas nozīmes purvā. Apkaunots vēlāk mēģināja piekaut krietno Arču Britānijā – nepaveicās, jo tur ar viņu izsvilpa, bet tas jau i cits stāsts. Tad nu pie lietas. Tālu uz ziemeļiem no Elles izlietnes atradāš Lapzeme, kur dzīvoja visādi dīvaini dzīvnieciņi, un viņus visus pārvaldīja jocīgs vecītis ar sarkanu degunu un baltu bārdu, kā baltā lāča vilna. Kuršiem baigi sagribējās redzēt to jokaino vecīti un tā nu ātri sataisījuši ekspedīcīju uz Lapzemi, paķēruši tikai dažas nepieciešamākās lietas no Helsinkiem un vēl no Stockholmas kroga mazu mieztiņmučeli, kā dāvanu večukam. Tā nu viņi atvadījās no savām ziemeļmeitām un gāja uz noslēpumaino Lapzemi. Tas jau nebūtu nekas, ja to nebūtu izdzirdējuši kūdrracēji vikingi, kurus kārtējo reizi kurši bija apšmaukuši. Domāja izsekot delegāciju un, pa ceļam uz mistisko zemi, viņus aplaupīt. Īsāk sakot, galīgi kūdru pārrakušies bija, nabaga vikingi pat līdz kuršu zemēm netika, jo pa ceļu, jūrā, atskārta, ka nav salabojuši savus plostus, ar kuriem viņi parasti plostoja uz Stockholmas krogu, un skatoties uz savu māju krastu, lēnām grima dzelmē. Tā nu kuršiem vienas klapatas mazāk palika, bet tāpat, pateicoties vietējam Susaņinam, apmaldījās trijās priedēs un vēl pāris pundurbērzos, vienvārdsakot, iekavēja grafiku. Nonākot pie Lapzemes robežām visi ēdamā krājumbij gandrīz izsmelti un pat galvenais – miestiņš strauji gāja uz beigām. Saulei rietot pār sniegoto koku virsotnēm, kursu vadonis Bļau.. pustumsā ieraudzīja mežmalā ganāmies dīvaina izskata radījumus, ta ne putnus, ta meža kustoņus, bet kautko pa vidam. Nomedījuši pāŗis dīvaino radību, gāja tālāk pa meža taku. Tikuši līdz sniega klajumam, kur tālumā vīdēja uguns atblāzma. Tā nu, saņēmuši pēdējos spēkus, devās uz to pusi, kur vīdēja mājīgā guns. Pret rīta pusi kurši jau bija sasnieguši to viet, kur pa nakti redzēja gaismu, un viņu priekšā pavērās skats uzpavecām mājelēm, kuru vidū izcēlās viena māja, kura izskatījās līdzīga vecam, apsnigušam pūpēdim. Mājas priekšā stāvēja dīvaina paskata vīrelis, ar resnu vēderu un apsārtušu degunteli, kurs bija tērpies dīvainās drēbēs ar baltu mici galvā. Kurši saprata, ka beidzot ir atraduši to dīvainīti no Lapzemes, nopriecājās un lūdza visai delegācijai naktsmāju. Večuks protams viņus laipni uzņēma, cienāja ar vietējiem labumiem. Kurši ar nebija no muļķu mājas, kā, piemēram, vikingi, piedāvāja dīvainītim miestiņu un uzsāka runas par tiem dīvainajiem putniem, kuri nelidoja, bet gan soļoja uz divām kājelēm. Sarkandegunainais večuks, kuram deguns kļuva sarkanāks ar katru nākamo miestiņa kausu, atbildēja, ka tie esot pinguvīni vai kaut kas tamlīdzīgs, bet vietējie šos dīvainīšus vienkārši sauca par ledusputniem. Kuršiem ļoti iepatikās dzīvot pie laipnā dīvainīša, ka nodzīroja Lapzemē veselu mēnesi, kura laikā tika izkauti visi dīvainie ledusputni, la pabarotu delegāciju. Pa to laiku dīvainītis bij tik daudz miestiņa izdzēris, ka pat viņa baltā mice kļuva sārta un visas pārējās drānas mēneša laikā arī kļuva iesārtas, tāpat kā cepurīte. Pat viņa uzticamais ziemeļbriedis Rūdis dabūja iesarkanu dagunu, no pārlieku lielas meistiņa ostīšanas. Mēneša laikā dīvainītis pateica, ka vietējie viņu sauc par Ziemassvētku vecīti, jo viņa mājas sauca Ziemassvētki. Kad kuršu izēdāju delegācija posās prom, vecītis solīja katru gadu atbraukt pie viņiem ciemos, lai tik atstājot mučeli ar brūvējumu un pastāstot, kā miestiņu uztaisīt. Kurši ņurdot piekrita, atdeva muciņu un recepti, un devās prom no Lapzemes un dīvainā vecīša. Pa ceļam uz mājām delegācija sastapa no kokiem nokritušus un pārsalušus kūdrracējus vikingus, kas laikam pārāk ilgi gaidīja slepnī, lai uzbruktu, ka nosaluši. Pa ceļam vēl šis tas notikās, bet to tev, Krietno mūk es vairs nestāstīšu, jo miegsman jau nāk, vienīgais, ko es zinu, vēl ir tas, ka tagad, tas dīvainītis, tai datumā, kad pavadīja kuršu delegāciju prom, katru gadu braukā sarkans apkārt pasaulei, kopā ar Rūdi, un mēģina visiem uztaisīt svinības un paciemoties pie cilvēkiem, jo aizmirsa, kur kurši dzīvo.”

Vairāk no šī dīvainā mūka nevarēja izdabūt ārā.

“Krietnā mūka ziņojums Zaļajam Sašam” … gads.

No “Trakā kurša hronikas” 222. nodaļas.

Laikam atkal svētais Nikolajs ir visu salaidis lielajā.

“Tuklais mūks”.

Eh, laikam man ar jābrau būs uz Helsinkiem, beidzot tas laimes lācis jāatrod…

Turpinājums sekos…

Kursis

***

nu re…tāds nu bij viens no maniem stāstiņiem…ceru ka kāds vismaz izlasīs.. ^_^

made by me

]]> http://makaronudievs.wordpress.com/2010/07/22/lapzeme/feed/ 1 dusts, virsis, sids, makaronu dievs http://makaronudievs.wordpress.com/2010/07/21/10-04-lts/ http://makaronudievs.wordpress.com/2010/07/21/10-04-lts/#comments Wed, 21 Jul 2010 15:23:44 +0000 makaronudievs http://makaronudievs.wordpress.com/?p=68 ]]> nu ja….iebīdīju laptopā atkal bunti..forši ka dabūju to kuba efektu..un lietu…nja..vēl tik jānotestē šis tas..